Pirms dažām dienām ar Mari Grīziņkalna spēļu laukumā satikām divus viņas vienaudžus. Viens jaunais Latvijas pilsonis grūstijās un izpildijās labāko riebekļu tradīcijās, bet ticis līdz slidkalniņam skaļi paziņoja: "Es tagad visus bērnus nogalināšu". Mamma klusiņām bilda, ka visus gan nevajagot. Tad jaunais sērijveida slepkava pagriezās un pagrūda aiz muguras stāvošo otru divgadīgo Latvijas pilsoni. Tas sazvārojās un uzkrita virsū Marei, nu tur neliela ņemšanās, kamēr viņa mamma savu puiku atbalstot, saka: "A nu Vaņa, vstaņ i vrež!". Vaņa paklausa mammu, ceļas kājās un bliež arī. Mamma saka: "Molodjec!" Killeris no blieziena gar zemi. Mare blisina acis. Vaņa atvēzējas, bet mamma metas starpā:"Vaņa, eta že djevuška, djevuškam ņeļzja bitj!". Vaņa nolaiž dūri. Mamma saka:"Molodjec!". Nu i na etom sposibo!
Es, protams, zinu, ka bērni ir nežēlīgi un kaujas briesmīgi u.t.t, bet nu tāds aukstasinīgs - "es visus nogalināšu" divu gadu vecumā, mani tomēr mazliet šokēja un tas acu skatiens, kurā nebija nekas no bērna nevainības, arī. Un līdzās tas "Vstaņ i vrež" tikumiskais imperatīvs arī nemaz nelikās kā glābiņš. Lieki piebilst, ka mammu starpā sākas tāds neliels starpnacionāls konfliktiņš.
Bet aizvakar gadījāmies dzīvoklī ar kebeltelevīziju un vairākiem bērnu raidījumu kanāliem. Sauciet mani par vecu grezeli, bet ja sīkie tās šausmu filmas patiešām skatās katru dienu, tad es neticu, ka šajā pasaulē ir iespējams kaut kas labs. |