šodien vedām mantas no tēta mammas istabiņas. melnos maisos tēta arhīvus un vecāsmammas grāmatas. vecāsmammas mammas šujmašīnu. tagad mēģinot to visu mazliet sakārtot pa kaktiem, vienā no maisiem atradu mazu melnu burtnīciņu. vecāsmammas dienasgrāmatu no 1941. - 1954. gadam. sākas ar bezgala skaistiem mīlestībai un kaislībai veltītiem ierakstiem par manu vecotēvu, kas viņas melnajā burtnīciņā tiek saukts par Puiku, tad mana tēva piedzimšana un augšana, karš, bumbas, pirmais pēriens,nav kurpīšu, lai ietu ārā, nav piena un maizītes, tantes piedzimšana un pa vidu gandrīz nesalasāmi par to, cik bezgala vientuļa viņa jūtas.
1954.gada 28. februārī - "Ja visa mana dzīve sastāvēs no asarām un rūpēm, tad labāk nedzīvot. Raudu, raudu! Inīte ar Intu veseli, bet bāli un vāji. Puika taisās nākt no slimnīcas ārā. Vai tas atvieglos manu dzīvi,nezinu. Nav jau vairs jaunības ne man, ne viņam. Ints tik mīļš zēns, bet es pati esmu tik nelaimīga,ka nevaru sagādāt jautru bērnību." pēc tam lapas ir izplēstas.
Vecaimammai tad bija 33 gadi.
Puika drīz nomira no diloņa.
neviens nekad nebija redzējis vecomammu raudam. nekad. viņa smaidīja vienmēr un pat pēdējās dienās, kad jau vairs spēka nebija nemaz un sāpes lielas, viņa skatījās uz mums un uz mūsu neveikli stulbo jautājumu par to, kā jūtas, klusi teica:"Labi". |