Spēlējām Kopenhāgenas Nacionālā teātra Jaunajās telpās. Ļoti skaists, askētisks un plašs teātris, kuru ziemās apsilda ar jūras ūdeni. Visas sešas izrādes bija izpārdotas. Ja viss notiks tā, kā ir sācies, šis brauciens mūs aizvedīs vēl daudz tālāk un mēs patiešām kļūsim par nomadiem.
Sen nebija bijusi tā ilgstošās atrašanās ceļā sajūta, kuru raksturo būšana tagadnē, kad visas pagātnes un nākotnes domas, prāta ņemšanos, kalkulācijas, nevajadzīgās emocijas izdzēš koncentrēšanās uz darbiem, kas notiek tieši tagad. Un ikvakara nogurumu nepārtrauc neizdarīto lietu bezmiegs. Jo viss ir izdarīts. Viss, ko varēja un vajadzēja. Bet, ja kaut ko nevarēja, tātad īsti arī nevajadzēja. |