nācu mājās no ģertrūdes ielas teātra un biju laimīga. par visu, kas ar mani noticis, un kā liecinieki jūs esat bijuši. jo savādāk, es taču nenāktu mājās no sava teātra, pēc labas izrādes, pēc savas izrādes, zinot, ka ir nenormāli daudz darba vismaz līdz vasarai un vasarā un rudenī. darba, kuru gribas darīt. par spīti tam, ka reizēm bail. un reizēm nav naudas. un reizēm liekas, ka nafig nevienam tas nav vajadzīgs. maijā mēs braucam eiropas tūrē un janvārī es strādāšu teātrī, kura šaurajos gaiteņos spēlēju sunīšus un paslēpes bērnībā, gaidot, kad tētis nāks no mēģa. to, ka dzīve ir ceļojums no sevis pie sevis, teikt nav vērts. to, ka dzīve ir skaista, gan. bet to jau jūs tāpat zināt.
bučas visiem. :) |