Pa ceļam uz jūru salasījām alksnenes, bērzlapes, podiņus, vilnīšus. Ņēmām arī cūcenes. Tad uzgājām makaviku kalniņu. Gājām tam apkārt trīs reizes, visu laiku atrodot jaunas sēnes. Bet tākā mēs tomēr uz jūru gājām, tad ceturto reizi ap kalnu tomēr nolēmām neiet. Paldies pateicām.
Jūrā bija saule. Un vārnas. Mare skrēja pie lielās māsas un nebija apturama. Nācās ilgi pierunāt, ka tagad jau neviens vairs nepeldas. Ha ha. Pagulējām biki saulītē un tad es atcerējos, ka mums nav bijusi pēdējā vasaras pelde. Ģērbāmies pliki un skrējām jūrā. Ūdens bija silts. Pie krasta vēl pagulēju un papļaņčkājos. Visa tā rezultātā arī Mare tika jūrā. Ar cepuri galvā, bet pliku dibenu. Redzēs, kas nu būs. Iesnas vai nekas.
Laba tāda brīvdiena, kad sirds beidzot mierā un kārtējie lielie darbi aiz muguras. Bet tie, kas priekšā, liekas gana jautri.
Prieks, ka Pelēkā asfalta stāsti nedēļas garumā pieklājīgi samulsināja mūsu ielas ļaudis. Pēdējā vakarā nāca teikt paldies un to, ka žēl, ka beidzas un prasīja, kad būs turpinājums un, ka vismaz nākamgad vajag atkal. Uz trotuāra joprojām krītiņu pēdas un acu priekšā vīriņš ar čipšu paku, kas iet pa visu ielu atmuguriski, lasot, kas uz tās sarakstīts.
Īsi pirms sākām, domāju, ka nafig nevienam tas nebūs vajadzīgs. Nopērsimies tikai nejēgā un pārgurumā. Bet bija labi.
Paldies tiem, kas piedalījās. Un bija tādi kā makaviku kalniņi...tikai sēņu vietā stāsti. Cik reizes nāc, tik jauns stāsts kabatā. :)
Ai. Neko vairāk arī nevar uzrakstīt. Smaidīgi. Un....redzējāt kāds neredzamo teātri? |