Mūsu mājai ir 5 stāvi. Mēs dzīvojam ceturtajā. Lāstekas aiz loga nu jau izaugušas līdz mūsu palodzēm. Zīlītes ēd tikai semačkas un profesionālajai papagaiļu barībai spļauj virsū. Mare turās man pie pupa un visus citus ēdienus pārsvarā arī
spļauj ārā. Es naktīs atkal neguļu, jo netieku ar visu galā. Bērnelis, mācības, filma, izrāde un festivāla organizēšana ir par daudz. Turklāt, ja kāds vēl par to maksātu.
Nav skaidrs, kā dabūt bērnus uz mūsu izrādi, kura, kā saka kritiķi un vecāki, ir patiešām laba. Viena mamma rakstīja, ka īstā teātrī būtu īsts grāvējs. Es jau saprotu, ka cilvēkiem bail no nepazīstamām vietām un tāpēc īsts leļļu teātra murgs labāks par neatkarīga teātra labu darbu, tomēr, tomēr...Jā, zinu, ka jāpiestrādā pie reklāmas. Un varbūt par ātru skumt. Pārdošanas gēns gan manī nav ieprogrammēts.
Ļoti gribas ticēt, ka ir iespējams dzīvot no tā, ko patiešām patīk darīt, bet varbūt es joprojām esmu pārāk naiva savā vecumā.
Murse, kad nāksiet - šodien vai rīt? :)
Man patīk sniegs, tikai ar bērnu ratiņiem pa Rīgu paiet nav iespējams. Lai tiktu pāri ielām, mazā jāvelk vilkšus un atsperoties. To brišanas, laipošanas un netīrības sajūtu atceros no bērnības vēl padomju laikos. Varbūt tas viss, lai es labāk saprastu savu mammu? |