pirmais zāles apsargs kratīja man ar pirkstu, otrais gribēja iepazīties, bet raustīja valodu, trešais bija briesmīgi neglīts, ar blaugznām, sarkanu ģīmi aiz biezajiem briļļu stikliem un neļāva rokā turēt telefonu, bet es tikai gribēju paskatīties, cik pulkstens. pulkstenis bija 3 stundas pēc brīža, kad es tur iegāju. ārā bija saule, bet iekšā Lee Friedlanders un es upurēju šodienu viņam pie kājām. :) Lai gan, ja runājam par vīriešiem, tad Bresons savā 1935. gadā man patika labāk.
šis ir otrais nejaušais skats, ko mēneša laikā ir gribējies notvert. pārējie kā krāsaini stikliņi, kā sekretjiki norakti atmiņā.
 |