šodien parīze ar mani runāja. no rīta tūristu veidolā, kas gribēja zināt, kur atrodas luvra. hihi. parādīju. nav jau grūti, stāvot uz rivoli. tad pēc pusstundas pie hotel de sully, kas vispār laikam francijas kultūras ministrijas pils, pienāk man jaunēklis tērpies kā jaunēkļiem parīzē pienākas - melns mētelis diezgan smalks ar kažokādas apkakli, bet paplukušu. pircis droši vien smalkās humpalās vai arī mantojis no vectēva. bikses melnas svītriņā, kurpes netīras, krekls toties balts un ar žabo, melni ādas cimdi, rokās maza melna ādas somiņa. uzrunā par madmozēli un izstāsta aizkustinošu stāstu, ka tikko iznācis no sava dzīvokļa, durvis aizcirtušās,bet atslēga palikusi iekšā, dzīvokļa biedrs būšot tikai ap 4 pēcpusdienā, bet tobrīd pulkstenis tikai pussdivpadsmit, telefona viņam arī neesot un kā par nelaimi maks tajā dzīvoklī. lūk. neko vairāk puisim nevajadzēja, kā tikai dažas naudiņas kafijai. stāstot visu laiku skatījās man acīs. tās viņam bija lielas un man liekas, ka īsti viņš mani tomēr neredzēja. es sasmējos un iedevu arī. rīgā, kad viņa bēdubrāļi netiek uz mājām limbažos vai alojā, arī reizēm iedodu.
pēc tam apskatīju vienu no jaukākajām izstādēm, kāda man te gadījusies - Joel Meyerowitz 70. - 80. gadu floridu, ņujorku, parīzi. Dažas no viņa ņujorkas bildēm man atgādināja Punktu. neizskatījās, ka viņš būtu kaut ko baigi sadomājies, tās bildes taisot. dzīvas, patiesas un smieklīgas. Ko nevarētu teikt par kādas francūzietes (neatceros vārdu) pētījumiem tokijas ielās, kurās viņa veiksmīgi nomedījusi turienes sieviešu apsēstību ar modes brendiem. skaistas bildes, bet pietiktu ar vienu. :)
nu jā, tad aizstāgāju ļoti tālu līdz world press photo retrospektīvai, bet tā šodien izrādijās ciet, tāpēc lēnā garā devos atpakaļ. biju staigājusi jau stundas piecas, tāpēc, lai mazliet atpūstos, iegāju baznīcā. aizvēru acis un klusiņām elpoju. tad pēkšņi neznokurienes uzradās kādas trīsdesmit aziātiska izskata mūķenes / tūristes ar visiem tūristu atribūtiem. franču mūķene viņām pastāstīja par konkrēto baznīcu, tūristes priecājās. beigās kā pateicību par ekskursiju, nodziedāja dziesmu. bet es nopirku garu baltu sveci un noliku, lai visiem labi. bišķi aprunājos ar kādu un pat uzrakstīju uz mazas baltas lapiņas dažus teikumus. ieliku bļodiņā pie citām lapiņām. kaut kā pirmo reizi man tā gadījās.
vēlāk vēl divas izstādes apskatīju un nopriecājos, ka ir tik daudz cilvēku, kuri dara kaut ko, kas nenes ļaunu. :)
beigās biju tik nogurusi, ka nevarēju pat ieiet veikalā un nopirkt vīnu. man gan no viņa ir sākušas mesties pumpas. nesanāca nopirk arī neko ēdamu. ledusskapī atradu paciņu saldētu rīsu ar sieru un papriku un desu. uztaisīju, bet nebija garšīgi. tagad apēdu pēdējos sausiņus un izkašāju ievārījuma paliekas. laikam jāpastrādā. ā. jā. gulēju vēl gultā un domāju par to, kā ķermenis pieskaras palagam, cik smagas ir kājas, kā elpa riņķo, kā smaržo sega, kā reizēm iekņudas vēderā. un tad es nezināju, kā to visu sauc. par dzīvi? dzīvošanu? dzīvību? laikam jau pēdējais. jā. tātad šovakar gultā biju ar dzīvību.
un man ļoti patika tas, ka parīze sāk runāt, lai gan pagaidām tikai savtīgos nolūkos. |
|
|