ja man tagad paliks slikti, tad tikai tāpēc, ka no rīta nestrādāja internets, un es nevarēju pārbaudīt vai to gliemežu gatavošanas recepti esmu sapratusi pareizi. tik drosmīga, lai viņus nopirktu svaigus, gan nebiju. nu tātad - saldēti gliemeži, bet jau bez čaulām. cik sapratu, tad jāatlaidina bija lēni, ko arī izdarīju. izvilku no ledusskapja ap 11. tad gāju ārā. aizstaigāju līdz Panteonam, tad bridu atpakaļ līdz Luksemburgas dārziem. tur vēroju baložus un francijas izglītības sistēmas produktus. tie nabadziņi īsās zeķītēs skraidīja pa parku ar zaļi rūtainiem kaklautiņiem. viens viņējo bunģis bija paņēmis līdzi veselu bļodu ar krāsainiem gumijas lācīšiem. sēdēja maliņā un bāza mutē vienu pēc otra līdz skolotāja (nu kāda tur skolotāja - jauns skuķis īsos šortiņos un spīžīgām zeķbiksēm) lika to bļodu iebāzt somā. tad aizčāpoju līdz rue bonaparte, kur iemaldījos kaut kādā skulptoru skolā, kas apmetusies vecā klosterī. krustejās visādas apskādētas antīko skultūru kopijas no aizpagājušā gadsimta. piemēram, amors un psīhe sastinguši skūpstā, bet vienīgā nelaime, ka amoram nav ne galvas ne krāniņa, bet psīhei deguna. toties strūklakā peldēja karūsas. diezgan apmierinātas izskatījās. blakus kapellā, kas izskatījās pēc pārbāzta antikvariāta ar visādiem mākslas darbu fragmentiem un šķembām notika vīnu aukcions. piemēram, 1937. gada Romanee-Conti sākumcena bija 1300 naudiņas, bet 33.gada tas pats - 1400, bet 29. gada - 2.500, vareeja arii par 6000 naudinju sev padzerties dabūt. pārsvarā solīšanā piedalījās vīrieši, bet bija arī viena blonda dāma, kura, kad kaut ko bija nolūkojusi, tad neatkāpās un, kamēr es to visu vēroju, nopirka 4 pudeles vīna....nu...kopā laikam par kādām 10000 naudiņām.
kad gāju ārā no kapellas, man krūtīs ieskrēja cita aizelsusies blodīne bēšā ādas mētelī, augstpapēžu zābaciņos un lielām saulesbrillēm. ak vai, man liekas, ka viņa bija jau nokavējusi diezgan daudz vīna.
lūk. pēc tam aizstaigāju līdz Jean Babtiste Huynh darbu exposition (to es sev, nevis jums, lai atcerēto, kā pareizi jāsaka). pat ja neatceraties viņa vārdu, noteikti zināt tos kvadrātveidīgos etiopiešu portertus uz melna fona ar mākslīgi liktām gaismās, kuru rezultātā katra portretējamā skropstas atspīd viņa acu zīlītēs. baigais dekoratīvisms.
tad dziedot (parīziešu paraša, ko nekavējoties esmu pārņēmusi) devos atpakaļ pie gliemjiem, kuriem pa to laiku bija jāatlaižās (vai kā man patīk latviešu valoda). pa ceļam spēlēju spēli, kuru izgudroju pirmajās dienās, kad ierados te. eju un dziedu līdz brīdim, kad sastopu kādu citu cilvēku, kas dzied. paklausos, ko viņš dzied un pārņemu viņa dziesmu, tad eju tālāk, līdz atkal dzirdu kādu dziedam, nozogu viņa dziesmu, eju tālāk... šodien gadījās piecas dziesmas. :) pa ceļam vēl nopirku baltvīnu par naudiņām piecām, kur tos gliemjus vārīt un bageti, ko tai gliemju buljonā mērcēt, dažus kruasānus brokastīm un kaut kādu sieru. uz biezpienu noskatījos ar žēlumu. esmu viņu iemācījusies atrast, bet viņš ir tik dārgs, maita, ka šoreiz neatļāvos. lūk, pārnācu mājās, ielēju pannā vīnu, iebēru viņā tos gliemjus, krējuma man nebija, tāpēc pieliku rīvētu sieru, vārīju to 10 minūtes un tad ar maizīti un atlikušo vīnu apēdu.
internets sāka strādāt, bet es jau nu nepārbaudīšu tagad, vai tas, ko es apēdu, nebija indīgs.
ā. jā. vissmieklīgākie ir tūristi beretēs. |
|
|