vakar sajutu sevi kā negatīvu lielumu. atsprāga vaļā viss, ko rīgā turu zem 100 atslāgām, vienā rāvienā noplīsa rūpīgi cits uz cita līmētie ielāpi un es vairs nesapratu, kas zem viņiem. izskatījās, ka nav nekā. ka nav nekā + nekā. ka esmu kā uz āru izgrieztas zeķes tukšums bezjēdzīgs, jo neder vairs kājas iebāšanai.
visas sāpes, nodevības, meli, ikdienišķas spīdzināšanas sastājās man apkārt un es palīdu zem segas. klausījos kā radiatoros šalc ūdens, līdz sāka šalkt galva. tad tomēr izgāju ārā. nokļuvu konferencē, kurā pirms gadiem 5 pati būtu gribējusi uzstāties. satiku cilvēkus no pagātnes. nu tādus paziņas, kurus satiekot kārtējā pasaules kongresā apskauj un dod bučas, ar kuriem iet uz bāru iedzert un apsriež politiskus vai nozares jaunumus, bet starplaikos apsveic ziemsvētkos, nopriecājos, ka vairs neesmu starp viņiem, jo šo gadu laikā nekas nav mainījies un runas joprojām skan vienas un tās pašas.
iehavoju vakariņas ar londonas ungārieti, dāni, indonēzieti un latvieti, bet pie runāšanas latviski tā arī netiku. tad fotografēju viņus un viņi man dziedāja, beigās nokavēju pēdējo metro un vilkos ar kājām cauri pusparīzei uz augstpapēžu zābakiem ar fotosomu pilnu, statīvu un rekvizītu maisu. pusceļā novilku zābakus, uzvilku čības, skaļā balsī dziedāju un sarunājos pati ar sevi, mēģinot pierunāt nepalikt uz ietves, jo spilvens man bija līdzi, un tas te nebūtu nekas neparasts. tad kaut kā pēkšņi sajutu, ka atkal vēršos uz iekšu, ka manas esības sajūta iegūst robežas, ka tukšums joprojām tas pats milzīgais, bet nu jau pildīts ar luksemburgas dārzos krītošo lapu čaboņu. tiku līdz mājām, pēdas tulznās, apēdu kamamberu ar zemeņu ievārījumu un saritinājos zem segas. ūdens galvā vairs nešalca. |