(kaut kāds vecs texts no tiem laikiem, kad Ciba bija noslēpumu pilna)
saplīsušu vārdu lupatās,
stērbelēs un diedziņos
ieķeras dienas,
laika mestajās cilpās
aizmaldās teikumi,
pēc tam kopā nesasienas
nav neviena, kas teiktu -
nebaidies, es
iedošu krūzīti piena, tam
idiotam, kretīnam, psihopātam,
kurš tevī dzīvo tāpēc,
lai tu nejustos viena
bet Dievam
siltas maizītes brokastīs,
kakao un avīzes vietā
ar sapņos skaitītām
lūgšanām, ar mīlestību
aprakstīta mākoņu siena
gribēju vēl uzrakstīt, cik ļoti mani pēdējā laikā kaitina runāšana un vārdi, bet sapratu, ka labāk paklusēt.
izskatās, ka es vairs nemāku spēlēties. ķert vārdus kā peles, mānīt viņus ar domu sieru. tagad es to sieru ēdu pati, klusiņām stūrītī. bet, ja kāds atnāk un grib, ko teikt, es saku, lai visu sakāmo man parāda - ar pieskaršanos, ar siltām zeķēm, ar zupas šķīvi, ar uzartu lauku, ar labu bildi, ar kafiju gultā, ar dejošanu, ar skriešanu gar jūru, ar ceptiem kartupeļiem, ar reālām lietām, ar parūpēšanos, ar puķu dobi, ar piena kannu, ar tuvumu - drošu un saprotamu...un, ja viņš nevar savu sakāmo bez vārdiem, tad nafig man tādu ēnu pasauli. |