Vakar vakarā ar Mārtiņu aizbraucu līdz lidostai. Paskatīties kā cilvēki sagaida cilvēkus. No Dublinas, Kopenhāgenas un šķiet, ka Stoholmas. Vispārējās tendences sagaidīšanā ir šādas - bez puķēm, skopām bučām, ātriem apskāvieniem un nogurušām sejām. Bija ieradies arī koris sagaidīt kādu citu kori. Dziedāja "Bēdu manu lielu bēdu". Visi atbraucēji un sagaidītāji aplaudēja. Vienam smalka bēškrāsas vilnas mēteļa īpašniekam neviens nebija ieradies pakaļ. Viņš vientuļi stumdijās ar lidostas ratiņiem turpu šurpu un bēdīgi lūkojās apkārt. Likās, ka tā viņam gadās bieži, bet viņš joprojām nav zaudējis cerību, ka kādreiz kādā no pasaules lidostām viņus sagaidīs cilvēks ar baltu lapiņu rokā uz kuras būs rakstīts, piemēram, Olsens Jānsons. Un tad smilškrāsas mēteleis varēs priecīgi māt ar roku un saukt - es, es tas esmu!
Pie galdiņa mums blakus piesēdās 4 igauņi, dzēra alu. Viens gribēja zināt, kā latviski pateikt "sorry". Pēc tam viņš iemācījās, kā to pašu pateikt in very polite way. Vairākas reizes pēc kārtas atkārtojis "es ļoti atvainojos", viņš pavaicāja kā būs "find your fucking ass hole".
Pēc tam aizbraucām uz Lulu Picu šosejas malā, kur kaut kāds jocīgs benzīntanks. Picas meitenei bija īsi šortiņi un puisis, kas sēdēja pie galdiņa pretī letei, gaidot, kad viņa pagatavos veģetāro picu Mārtiņam. Pēc tam meitene apsēdās pretī puisim, viņi sadevās rokās, un atspoguļojoties visos picērijas logos, bija lielisks kadrs no kādas romantiskas filmas.
Mārtiņš paēda un vaicāja, kur tagad mani aizvest. Un es teicu, ka nevajag nekur, ka vienīgais, ko es tagad gribu, ir aizmigt. Tad mēs apsēdāmies uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, es saritinājos čokuriņā un aizmigu. Uz pusstundu. Blakus draudzīgam cilvēkam. Vienkārši cilvēkam. |