man galvā ieperinājušies kaut kādi teoloģiskas un psiholoģiskas dabas jautājumi. līdz šim savā panteistiskajā pasaules uztverē biju spējīga tikai uz tādu nosacītu duālismu kā labais un tā neesamība, tāpēc man nav skaidrs, vai pieļaujot aktīva ļaunuma esamību, pasaule un dievs kļūst pilnīgāki un nesatricināmāki, vai gluži pretēji - izšķīst kaut kādā mūžīgā ķīviņā par to, kurš stiprāks.
vakar pret mani izturējās slikti trīs reizes.
vispirms pie canon veikala maskavas ielā ritenim nozaga priekšējo riteni...nu vecu tādu...vismaz 9 gadus brauktu priekšējo riteni, kas bija pieredzējis tālus ceļus, un kurš pēc dažām dienām man būtu bijis ļoti vajadzīgs. pēc tam sakliedza uz mani, kad mēģināju noskaidrot, kāpēc netiek pildīta svarīga vienošanās. un tad jau pret vakaru vienkārši pazuda...mani gan tas vairs arī nepārsteidz - vīrieši, kurus es satieku, bieži mēdz rīkoties negodīgi (gan pret mani, gan citām sievietēm). un te nu ir vieta psiholoģiskajam jautājumam - kuras manas īpašības provocē vīriešus pārbaudīt, cik daudz es spēju piedot. vai varbūt tas tomēr ir teoloģiskas dabas jautājums par to, ka es nemāku piedot...kaut vai savam pirmajam vīrietim - tēvam...un pēc tam arī pārējiem. un nav tā, ka es ar nolemtību sejā gaidītu kārtējo sīko nelietību un tad atviegloti pasmaidītu, to piedzīvojot. es jorpojām ticu labajam viņos visos, bet sastopoties ar pretējo, skaidroju to nevis ar apzinātu ļaunumu, bet kaut kādu nespēju īstenot labo. varbūt man tomēr derētu pamainīt attieksmi? :)
es te dažus mēnešus par dzīvāšanās stratēģiju biju izvēlējusies pilnīgu robežu nojaukšanu jeb pofigismu. neslēdzu ciet robežu pārejas punktus ar domu, ka nav iespējams iekarot to, kas neaizsargājas, turēju atvērtas durvis ar domu, ka nav iespējams apzagt to, kurš nebaidās par to, kas viņam pieder. galu galā man kā galīgai būtnei nekas nevar piederēt un galu galā man kā mayai nav arī nekādu robežu, BET tad izrādījās, ka, lai arī nozagt patiešām var TIKAI riteni vai arī dažus simtus latu, galvenais šīs stratēģijas mīnuss ir netīrā grīda. par to es nebiju iedomājusies, ka tad, ja nav durvju, nav arī sliekšņa pie kura godīgi cilvēki mēdz novilkt sabristos zābaciņus. |