- Aizvakar iebraucu no Kembridžas - viņš saka un nožagojas.
- Es tur tagad Digital Art studēju - viņš saka un pārliek kreiso kāju pār celi labajai kājai tā, lai es neredzētu pamatīgi saplēstās bikses.
- Es tur katru mēnesi 30 tūkstošus uz rokas pelnu. Strādāju 60 stundas nedēļā un pa vakariem privāti studēju. - viņš saka un ar labās rokas rādītājpirksta nagu tīra melnumus no kreisās rokas nagiem.
- Parīt iebrauks mana draudzene no Berlīnes - viņš saka skatoties manī ar piesarkušām acīm.
- Un jūlijā mēs brauksim uz Jaunzēlandi. Es tur palikšu. Tāda man sajūta. - viņš saka izvelkot no kreklapakšas kaklā pakārtu atslēgu saišķīti - tās ir manas Kembridžas atslēgas. Man vispār visas drēbes un mantas tur palika. Nepaņēmu līdzi, jo zināju, ka tad, ja iedzeršu, jumts aizbrauks un es visu pazaudēšu.
Viņš izskatās pēc klasiska bomža. Apsēdās man līdzās, sniedza roku, teica - sveika, mani sauc A.. Es atbildēju - mēs esam pazīstami. Mēs patiešām bijām pazīstami...daudzus gadus.
Viņš atbildēja, ka zina to. Un tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka viņš mani neatceras. Daudz runāja par mūsu kopīgiem paziņām, sāka raudāt, tad teica, ka ies uz Mākslas Akadēmiju satikt meiteni, kas viņam sašūs bikses. Kad nonācām līdz akadēmijai, domāja, ka tā esmu es, kas gribēja tur iet. Uz ielas briesmīgā angļu valodā mēģināja atturēt cilvēkus no iešanas pāri pie sarkanās gaismas, tad apstājās un teica - man droši vien mati izskatās šausmīgi, sakārto lūdzu.
Es izbraucu ar roku pāris reizes viņa matiem, sakot, ka nu jau ir labi, un viņš atkal sāka raudāt.
Viņš ir tikai dažus gadus vecāks par mani...un bija ļoti, ļoti talantīgs.
Kaut kādi drūmie stāsti man te ceļā gadās. :( |