vienu reizi, kad biju aizgājusi ciemos (es jau stāstīju liekas), metu pret griestiem kūku. tā palika tur karājoties līdz brīdim, kad uzkrita virsū kādai meitenei. vakar arī biju ciemos. metu pret griestiem glāzi un pēc tam krūzīti. abas saplīsa. glāze pa visu galdu, krūzīte pa grīdu. neviens nesagriezās. un neprasiet man, vai starp šiem gadījumiem ir kāda saistība. skaidrs, ka ir. bet es jums neteikšu.
vēl ar mani notika tā. es dzīvoju lielā mājā kopā ar visādiem nepazīstamiem cilvēkiem, kuri sāka pazust. ne jau uzreiz. vispirms pazuda viņu apavi. tie vienkārši izgaisa. cilvēki devās tos meklēt un vairs neatgriezās. bija vakars, aiz loga rietēja saule un es zināju, ka nākamajā rītā es neatradīšu savas kurpes. un es zināju arī to, ka tas, kurš tās zog, jau ir manā istabā. es atvēru skapi un no tā izbrāzās kaut kas neredzams. tas satvēra mani aiz kājas un pacēla gaisā, novilka drēbes un iesēja tādā kā striķītī. es varēju lidot, bet tikai tik, cik viņš man ļāva. centos atraisītis, peldēju gaisā, metu kūleņus, mēģināju aizbēgt, bet tas neredzamais ar mani spēlējās, un tad es jutu, kā viņš satver mani aiz gurniem un ar neredzamu dzeloni iedzeļ krustos. pēc mirkļa mute pielija ar skābi metāliskas garšas šķidrumu, kas pārvērtās asinīs. un es nomiru.
tādas tās mušas... |
|
Tīru midzeni. Klausos Rahmaņinova romances. Viņam 1. aprīlī esot dzimšanas diena. Sāp kakls. No klusēšanas. |