apmēram sestajā dienā pasaule pazaudēja kaitinošo "es esmu skrejoši koki gar ātrvilciena logiem" sejas izteiksmi un es sajutu sevi dzīvu.
mana maigā venēcija visu laiku gribēja bučoties un iebāzt roku biksītēs. es ļāvu, jo beidzot nekur vairs nebija jāiet. venēcijā, ziniet, ir slapjš. un, ja labi ieskatās, tad tūristi ir caurspīdīgi. un, ja skatās vēl mazliet ilgāk, tad izrādās, ka viņu nav vispār.
ir vīna smarža tik bieza kā eļļas krāsa
ir maize, kas guļas uz mēles kaila
un kapsēta pilna maziem baltiem akmentiņiem, kurus turpat aiz baznīcas vārtiem vest jūrā peldēties |