|
ja tu mani vēl ilgi turēsi iemērktu, es pārvērtīšos par slīkonīšu pulku krūzes dibenā. skalošos ap tējas lapām bez savas garšas un tu nevarēsi mani paņemt mutē. |
Man ir velnišķīgi laba topogrāfiskā atmiņa. Tā iezīmē teritoriju, kurā esmu jutusies dzīva. Katru dienu šķērsoju savu kaislību pagalmu un ievelku garāmejošas svītras uz soliņiem, krustojumiem, vārtrūmēm...atzīmējos par vēl vienu nodzīvotu dienu, nosvītrojot vēl vienu dienu, bez atklājumiem personīgajā ģeogrāfijā.
Rīga ir tik sasodīti maza, ka nav iespējams izvairīties no savas vēstures pieminekļiem. Dzīvoju kā arhīvā un apaugu ar putekļu kažociņu. |