šodien gulēju pie bākas. man nevajag neko vairāk par viļņiem, lai prāts izšķīstu pret betona klučiem. zem ūdens tie elpojot cilāja krūtis un saule laizīja man vēderā caurumu.
bet viļņi kā govis lēnas un cēlas krustu šķērsu ganās gar krastu. kāds vīriņš atbrauc ar riteni un apsēžas uz mola malas, kur ganāmpulks visniknāk badās. apsēžas pelēkā kreklā ar baltām palmām un gaida, kad baltās šļakatas pāri skalosies. smaida, bet uz riteņa sarulēta oranžā ceļu strādnieku vestīte.
uz nogrimušā kuģa lieli melni putni un viens no tiem krastā - dzelteno knābi smiltīs paslēpis, pleznas pret debesīm pavēris. aizgājis.
un es tikai elpoju un elpoju, peldu un peldu un esmu laimīga. beidzot atraisījusies tik ļoti, ka atļāvu sev palikt vienai. neslēpjoties.
bet varbūt tas no tā, ka deadline. brīvo dienu pēdējā strīpiņa. man viss sanāk tikai pēdējā brīdī. arī miers. :)
(un lūdzu, lūdzu...nākamajā vasarā palaid mani ar jahtu jūrā padzīvāties) |