Aizvakar atradu dienasgrāmatu, kuru rakstīju 16 gadu vecumā. Lasīju un vietām skaļi kliedzu - nē, nē, nē...tā nevar būt!!!! Ir briesmīgi tas, ko cilvēks pārdzīvo savā naivajā pieaugošās bērnišķības laikā un, cik drausmīgi stulbs viņš ir. :)) Valodas un domu pērles brīnišķīgas amplitūdā no pirmajiem seksuālajiem piedzīvojumiem līdz valst politikai un kultūras tendencēm.
Vēlāk iecitēšu, bet tagad tikai gribas pateikt, ka man ir viegli un tas varbūt no pieaugšanas. Beidzot. :)Bet varbūt vienkārši no vasaras vakariem, draugiem, vīna, dažiem darbiem un tā, ka rīt pēdējā darba diena. |