|
Kā jau katru gadu pirms Jāņiem, aizvedu vecomammu uz Vecsaules kapiem. Pie vectēva, kurš Jānis. Sakopām visu, sastādijām peonijas un vāzēs salikām rudzupuķes ar ozola zariņiem - palika kā puķudārzā. Tad vecmamma apsēdās uz zaļā soliņa, pastiepa roku un teica: "Tad nu šite mani glabājiet un neiedomājieties kremēt! To ceriņu, kuru es stādiju gan nāksies izrakt, bet tad iestādiet tur biški tālāk." Tad viņa mazliet paklusēja un turpināja:"Nu ja ...nav ko žēloties, ja tas mans Jānis tagad būtu dzīvs, tad kur ta es viņu liktu ar tiem simt un vienu gadu...". |
|
Ja es tā varen augstu palēkāšu, mani kāds ieraudzīs un samīļos? |