Pēc vēlām brokastīm ar šampanieti satinusies guļamaisā gulēju jūras krastā un skatījos uz četrām govīm, kas bija atnākušas padzerties. Divi suņi ļepatoja viņām apkārt un draudzīgi vicināja astes. Kaut ko arī teica, bet vējš aizrāva vārdus smiltīs. Vēlāk viņi visi seši devās pa krastu tālu tālu, bet es paliku caur rozā segas maliņu skatoties debesīs.
Ceriņi ziedēja visos pakšķos un gaiss smaržoja zaļi. "Tas no ievām" - teica Tēja. Tas no ievām - nodomāju es. Bet uz ceļiem beigti āpši. Kur viņiem jāskrien?
Ir tādas vietas, kurās laiks izstiepjas, un ir tādi cilvēki, ar kuriem ir mierīgi. Un ir tādas dienas, kurās telplaiks apliecas ap cilvēkiem un var justies mazliet droši. :)
Chau, b45! ;)mēs pārlasījām un pārlasījām... |