Vakar taisīju pūķi un viņš lidoja, ķēru koka zivis, trīs reizes mani nesa pāri upei un šorīt teica - you will be the morning star, es griezos līdz sareiba galva, lietus lija un matos sariesās pienainas piles, gāju gar krastu līdz izbeidzās dziesmas, tad dungoju to, ko redzēju, bet vēlāk spļāvu ķiršu kauliņus zālienā. Lauču akmens tur aiz Skultes, ziniet, stāv, kā stāvējis, bet kastaņiem jaunas lapas.
atkal nesanāk koncentrēties uz būšanu. atkal tikai kāju pirksti piekrastes vilnīšos ņirbošos. no manis sanāk karlosons - lidot un spridzināt tvaika mašīnas, bet jēgas nekādas. |