Tad, kad uznāk šāds žēlums, ir jābrauc uz pirti. Parastu publisko pirti, piemēram, to, kas Mangaļsalā pašā Daugavas krastā vienstāvu pelēkā mājelē ar skatu uz Kundziņsalu un kuģīša piestātni blakus.
Skapīši tur nav slēdzami un sievietēm ieeja atļauta tikai piektdienās. Citas dienas pērties nāk vīri - tas tāds mārketinga triks, jo no sievām jau nekādi dižie ienākumi pirts kafejnīcai nav.
Šodien kā pie brīvas dienas pirts pilna sievu - aplipušas ar bērzu lapām tās berž viena otrai muguras, palīdz ierīvēties ar kafijas biezumiem un citronu sulu.
Uz lāvas pašā augšā sēž kuplas večas un komandē iekšā nācējus - durvis ciet, dirvis ciet. Nu Ļudočķa djetočka, uzmet garu! Un Ļudočka met ar. Pirms tam gan apvaicājas, cik kausiņus ta šoreiz - septiņus vai deviņus. Deviņus, deviņus! - sauc uz lāvas sēdētājas un Ļudočka djetočka tā uz gadiem septiņdesmit ver lielo pirs krāsns muti un met.
Eeeeeehhhhh, horošoooooooo - nopūšas sievas. Molodjec, Ļudočka djevuška, molodjec!
Es uz lāvas zemākākā sola iespiežu galvu ceļos un domāju vai dzīva no šitās pekles tikšu ārā, bet večas saceļ kājas pret melnajiem griestiem un nu tik perās un perās, slotu šļakatas iet pa gaisu un kuplās miesas silst līdz kaulam.
Djevuška, djevuška , - mani uzrunā sieva ar zaļu plastmasas matu saspraudi sirmajos matos. A razve u vas sevodnja ņe prazdņik? V boļšuju pjatņicu v baņu ņeļzja!...
Labi, ka mana pirts biedrene kristīta pareizticībā. Paslēpjos aiz viņas plikās miesas un vārdiem - da ņet, ja pravoslavnaja.
- A, nu togda vsjo v porjadke. - nomierinās večiņa un paziņo arī pārējām, ka mēs čistajas.
Trīs reizes pasēdējusi uz augšējās lāvas, trīs reizes pazaudējusi elpu aukstā ūdens baseinā virs kura garaiņi pusdienas saules staros kā zelta migla, eju uz kafejnīcu dzert dzērveņu morsu. Man pretī pie visus padomju laikus piedzīvojuša galda sēž sieviņa, kura ģērbās pie blakus skapīša. Kājiņas tievas tievas, bet krūtis lielas, vēders nošļucis pāri kūsim un vaigā nevienas gludas vietas - uz sirmajiem matiem uzsēja lakatu, lakatam virsū vilnas cepurīti, bet cepurītei pa virsu atkal lakatu - puķainu, protams. Tagad sēž man pretī un ēd lielu ķilavu maizi. Maizei blakus piecdesmit grami nosarmojušā glazītē, bet gadi...nu tā kādi astoņdesmit.
Eju atpakaļ sildīties. Tikmēr sievu vēl pilnāks - nav pat vairs kur taziku nolikt. Piesēžu uz sola maliņas, bet dabonu uzreiz trūkties - razve ņevidješ, čto zdjes zaņeto!? - prasa piecdesmitgadīga blondīne un ir gatava cīnīties. Es pieceļos un atdodu viņas pirts teritoriju. Patiesi neko vairāk man tobrīd negribas, kā vien stāvēt un skatīties uz saulē un garaiņos plikajām miesām, kurās tik daudz dzīves un prieka.
Nu, djetočka, horošo? - man pārvaicā sīka ruda večiņa izžuvušām krūtīm un es atsmaidu pretī - horošo...
Vēl pēc stundas mans organisms jau mazliet šokā no piedzīvotā un saka, ka ir gana. Eju ģerbties. Blakus sēž gaiši zils kombinē ar mežģīnēm, brūnas adītas bumbierenes, balti kokvilnas krekliņi un teikumi starp baltām krūtīm - pomņitje Ļidočko Ivanovnu...vot pomerla mesjac nazad, a doktoršu našu Afanasjevnu, pomņite? Tože pomerla! Davno uže - pol goda tamu nazad. Nu tak ja pošla. S ļogkim tjebe. I tjebe tože sļogkim parom!
Pretī kafejnīcai friziera istabiņa. Tur var iet matus izžāvēt tajā apaļajā metāla bundulī ar slēdzīti pa vidu. Atceraties taču, vai ne? Apsēdos, ieslēdzu, klausījos rūkoņā un skatījos uz lietām apkārt - te nu bija tas 1970. gads, kuru man vakar dators ieslēdza. :))
Bet ārā pavasaris. |
|
|