"Depresija ir nepilnīgas mīlestības zīme. Lai mēs būtu mīlošas būtnes, mums ir jābūt arī būtnēm, kas piedzīvo izmisumu zaudējot to, kuru mīlam, un depresija ir šī izmisuma mehānisms. Tā sākas ar mūsu Es sagraušanu un galu galā noved pie tā, ka mēs vairs nespējam dāvāt un pieņemt mīlestību. Depresija - idejas par to, ka iekšēji mēs visi esam vientuļi, iemiesojums, - iznīcina ne tikai mūsu saites ar citiem, bet arī spēju atrasties pasaulē vienatnē ar sevi. Mīlestība, lai arī nav depresijas profilakse, tomēr mīkstina mūsu prāta trauksmi un sargā to no viņa paša. Zāles un psihoterapija var atjaunot aizsardzības mehānismu - no tā kļūst vieglāk mīlēt un būt mīlētam, un tieši tāda ir to izmantošanas jēga. Cilvēki, kas atrodas labā gara stāvoklī, mīl: viens - sevi, otrs citus, kāds darbu, cits - Dievu, bet ikkatra no šīm jūtām apliecina cilvēka dzīvei svarīgo esamības jēdzīgumu, kas ir pretējs depresijai. Reizēm mīlestība pamet mūs un mēs aizejam no mīlestības. Vienīgās jūtas, kas saglabājas mīlstības prombūtnē - niecības apziņa."
( E. Solomons "Pusdienas dēmons. Depresijas anatomija" 17. lpp)
Jocīgi, ir piedzīvots pilnīgi pretējais - savas niecības apziņa mīlestībā. |