| 7. Februāris 2005 |
kopš piektdienas vakara mājas kompī vīrusi un kā izrādās nevienas vēstules. nu labi, labi. es jau arī it kā nebiju mājās. ziniet, līdz Liepājai biju aizbraukusi. bet nu vienalga, vēstules nevienas. bet Liepājā ziniet, teātris. piedodiet, provinces. un uz to rokkafejnīcu vairs nemūžam. ja mūsu dienās kafejnīcā par tualeti jāmaksā, tad es to vietu ignorēju. vēl, piemēram, pa mežu staigāju. tur ceļš vienā pusē zaķa pēdām nomīdīts, bet otrā - lapsas. blakus skrējuši. diez' runājuši arī ko? lapsas vispār divas redzēju. skrēja pa lauku māju virzienā. vistās laikam. skrēja tā droši, neslēpās, bet kad pamanīja, ka es stāvu un no ceļa malas vēroju,viņas arī apstājās un mani apskatīja. likās, ka mēles ar parāda. lūk. bet tas varbūt no sniega zibšņiem acīs. koki, protams, baltām galotnēm un šorīt pamanīju, ka bārdainiem vīriem ūsas baltas. biju pieklājīga un nestājos pētīt. nevarētu jau arī ilgi nostāvēt - ceļi salst. tie man ziemā vienmēr visvairāk cieš un dibens arī.
un bučoties gribas. bet tas nu tā. ne no aukstuma. |
vissmukākās ir lidmašīnas saulrietā. kā sudraba žiletes tās uzšķērž debesu sārto miesu un atstāj zeltītus griezumus. gaidu, kad tie atvērsie, bet nekā - aizvelkas baltos rētaudos un pēc mirkļa pazūd. it kā nekas nebūtu bijis.
dziļi ieelpoju līdz aizrijos pati ar savu nopietnību. klepus. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |