Kādreiz, kad es dzīvoju kaimiņos b4p, tādā mazā mazā būdiņā, man bija trimo. Ne sevišķi vecs, bet trimo. Stāvēja verandā. Verandā bija zaļa grīda. Es pati krāsoju. Tikai krāsa bija veca un slikti žuva. Ļoti slikti. Tik slikti, ka nevarēja sagaidīt, kad nožūs. Tad mēs ar Aptieku sākām dzīvoties tai pa virsu. Uzlikām pītu paklāju un staigājām turpu šurpu un, protams, ka krāsa sačervelējās un palika pēdaina un izskatījās briesmīgi, bet naudiņas citai krāsai nebija...turklāt arī to zaļo iepēdoto noņemt nost būtu ļoti grūti. Tā nu mēs dzīvojām ar verandu, kurā bija sapēdota zaļa grīda, zaļš apaļš galds un trimo. Bet pie trimo vietā, kur apsūbējusi dzelzs ķepiņa pieturēja spoguli, lai tas nenokristu uz zaļās sapēdotās grīdas, bija piestiprināta kartiņa. Kartiņu bija uzdāvinājis kāds filozofs. Aptiekam, protams. Tajā pusē kartiņai, ko redzēja tikai spogulis, bija teksts par sievietēm. Es viņu vairs precīzi neatceros, bet laikam jau par to, ka viņas visas ir viena.
Bet uz zaļo grīdu un to, kā es sēžu pie apaļā zaļā galda, no spoguļa skatījās viņa. Bez cigaretes, guļot uz vēdera zālē, kūļājot kājas un ar atvērtu grāmatu priekšā. Acis gan bija tieši tādas un mati zirgastē.
Visi, kas nāca ciemos, prasīja - kas Tevi tā nofotografējis. Un es teicu - tā neesmu es, tā ir mana mamma..lai gan zināju, ka tomēr es. :) Bet kautrējos. :)
Viņa patiešām ir ļoti līdzīga manai mammai un vēl vairāk man, tikai to varbūt ir grūtāk pamanīt. :)
viņas visas ir viena
mēs visas esam viena |