runā, ka no visām ciešanām, tieši vilšanās vislabāk ļauj pietuvoties patiesībai
piemēram,
vilšanās par sniegu, kas izkūst vēl neuzsnidzis, pietuvina patiesībai par nāvi,
vilšanās par vēstulēm, kuras nav saņemtas, pietuvina patiesībai par nāvi,
vilšanās par to, ka pārņem vilšanās, lai gan esi sev solījusies būt prātīga un neko negaidīt, arī pietuvina patiesībai par nāvi,
bet ko lai dara, ja šodien peļķes tādas nāvējoši aukstas un kājas nāvējoši slapjas un izlasītās grāmatas ir nāvējošas un visi tie punkti, kas jāpieliek sarunām, attiecībām, gadam...
punkti pirms kuriem nav uzrakstīts nekas liels...tikai tādi sīkumi un vilšanās
:) kaut kā tā sanācis, ka ziemsvētku sajūtās vienmēr vairāk no bērēm nevis dzemdībām...nezinu, vai tādēļ, ka silīte tik līdzīga zārkam, vai arī tā aukstuma dēļ, vai varbūt tā vienkārši ir vilšanās solījumā par gaismas atgriešanos - viss vēl tikai sākas un turpināsies ilgi - tumsa, dubļi, salšana..
(bēdīga neesmu)
un velni, kur ir pazudis anarhomo???? |