šorīt tualetē atradu Voltēru. stāvēja atšķirts 103. lapaspusē, kur milzis Mikromegs sarunājas ar filozofiem, turot tos uz saviem pirkstiem.
"tātad tu nezini, kas ir matērija" - bija pasvītrots
izšķirstīju veco grāmatiņu un pārlasīju citus izcēlumus, kuriem blakus ar manu roku rakstītas marginālijas. neko neatceros. tajā nozīmē, ka neatceros, kā būtu to darījusi laikam jau otrā kursa pirmajā semestrī. toties aizkustinoši un sentimentāli.
tātad es nezinu, kas ir matērija - vēlreiz sev pasvītroju un atšķīru filosofiskā stāsta beigas. tur sīrijietis mazajiem cilvēciņiem apsola sarakstīt skaistu filozofijas grāmatu, kurā katrs varēšot redzēt visu lietu robežas. Pirms došanās uz savu planētu, milzis iedod cilvēkiem sarakstīto sējumu, tas tiek aizvests uz Parīzes Zinātņu akadēmiju, bet, kad vecais sekretārs to uzšķir, atklājās, ka grāmatas lapas ir baltas.
- Aha, - viņš teica - es jau tā domāju.
- Aha, es jau tā domāju, - nodomāju. :)
nekas nemainās - es joprojām nezinu to, ko nezinu, turpinu aizmirst to, ko esmu zinājusi un zinu to, ka nekad nezināšu līdz galam to, ko ir vērts zināt.
bet doma, izšķirstīt bibliotēkas grāmatas, apkopot marginālijas un pasvītrotos teikumus, lika pasmaidīt. kādreiz nozīmīgo domu summa, varētu būt jautra liecība par cilvēka augšanu, vai precīzāk par ideāliem, kuri aizmirsušies līdz ar izlasīto grāmatu nosaukumiem. :)
ā..un beidzot sapratu, ko man tik ļoti atgādināja Gorders. :) viņš noteikti ir Voltēra reinkarnācija :))) |
|
dzīvei laikam pietrūka krāsainības - ņēmu un apgāzu pilnu zeļonkas pudelīti. sev virsū. tagad man ir ļoti skaisti zaļas kājas, rokas un vannasistabas grīda. :)) |