Māja bija veca, ar dārzu un atradās pilsētas nomalē. Ceļš, kas veda gar tās durvīm, pazuda laukos un pēc tam mežā. Bija skaidrs, ka ir noticis kaut kas slikts, ka mums uzbruks, ka ir jābēg, bet māju pamest nedrīkstēja.
Kaimiņi nolēma doties prom un es sūtīju bērnus kopā ar viņiem. Pāri jūrai, bet vismaz par to vairs varēja neuztraukties. Mājā palikām divatā ar vecomammu un sākām slēgt ciet durvis. Katrai no tām bija savas milzīgas piekaramās atslēgas, smagas un sarūsējušas. Es lauzu tās vaļa, kāru priekšā durvīm, slēdzu ciet. Arī logus aizslēģojām. Mājā palika aizvien tumšāks un tumšāks. Kamīnā izdzēsām uguni. Gājām uz otro stāvu, aiztaisījām logus arī tur, noslēdzām balkona durvis, aizvilkām logiem priekšā aizkarus un likās, ka viss ir izdarīts, ka tagad jāiet slēpties pagrabā, jo tūlīt, tūlīt viņi būs klāt. Varēja dzirdēt kā pie mājas piebrauc vairākas mašīnas, balsu murdoņu, mēs lavījāmies klusiņām uz pirmo stāvu un tad es ieraudzīju, ka trepju logs ir līdz galam vaļā, jo vecāmamma tur izlikusi saulītē žāvēties savas melnās samta kurpes, kurām dzēšot kamīnā uguni, uzleja ūdeni.
Melnās kurpes uz baltās palodzes, aizskari vējā, pa to spraugu mašīnas spārns pie mājas stūra, tālāk ceļš, kas aizved mežā. Šausmīgi bail un bezcerība, jo skaidrs, ka neviena no smagajām atslēgām neaizturēs kādu ierāpties pa atvērtu logu. Vienīgo, kas palicis vaļā. Un nosargāt neko vairs nav iespējams.
Pamodos ar grumbās savilktu pieri. |