Interesanti, kur gan ir tā mīlestība? Tā mīlestība, kuras ir tik daudz katrā mīļo melnbalto filmu kadrā? Tā mīlestība, kura kaut kur dzen vientuļus kovbojus, tā mīlestība, kura tik bieži un ilgi liek smēķēt itāļu un franču melnbalto filmu varoņiem. Mīlestība, kura ir katrā no septiņpadsmit tā paša pavasara mirkļiem.
Vai viņa ir te? Un vai viņa ir domāta man? Manā krāsainajā laikā..
Bet kad es nopērku pudeli alus diennakts kioskā, vai arī izrauju tukšu trešo vai ceturto kaut kā glāzīti piesmēķētā bārā, es pēkšņi varu sajust, ka man mugurā ir labs balts plašķis un laba mīksta platmale. Un vēl var just, ka tas viss, kas apkārt,…nu tas viss, tas viss, kas notiek ar mani…tas nav nekas cits kā brīnišķīgas draudzības sākums, manas draudzības ar manu laiku. Draudzības, kad mīlestība izgājusi.
(un es zinu, ka pareizāk būtu rakstīt "Draudzības, kad mīlestība nav klāt" , bet man gribētos domāt, ka viņa ir tikai uz mirkli, tikai mazliet prom...) |