| 6. Septembris 2004 |
|
piemēram, es gribu ticēt, ka cilvēki ir labi |
...tā kā mēs esam cilvēki, nevis zeķes, tad mūsu galvenais uzdevums nav saglabāt tīrību. Vēlēšanās ir vissvarīgākais, kas mums pieder, un visas vēlēšanās tā vienkārši atmest nedrīkst. Tēpēc reizēm ir vērts zaudēt miegu, bet savu vēlēšanos piepildīt. Tad tu izdari kādu riebeklību un saņem atmaksu. Un tas nu patiešām ir svarīgi: kad pienāk brīdis saņemt atmaksu, cilvēks nedrīkst domāt kā no tās izbēgt, viņam ir jāpaliek turpat un godīgi par visu jāsamaksā. Tikai tas patiešām ir svarīgi.
- bet cik reižu drīkst?
- ko tad?
- darīt riebeklības.
- Ne parāk daudz, ja gribi kādreiz izgulēties.
- desmit?
- Droši vien mazāk. Ja tās ir īstas riebeklības, tad mazāk.
- Piecas?
- Teiksim, divas...kāda tāpat nejauši gadīsies papildus...
- Divas?
- Divas.
...
Pēnts pedantiskā rūpībā atšķīra pirmo brīvo lapaspusi. Izvilka no krūšu kabatiņas zīmuļa strupuli un, pieliecies uz durvju pusi, uzsauca:
- kas nāk pēc divi septiņi deviņi?
- divi astoni nulle.
- paldies.
- lūdzu.
Lēnām un centīgi Pēnts ņēmās vilkt burtus:
280. Riebeklības - tikai pāris visā mūžā.
Tad viņš brīdi domāja. Un sāka jaunu rindu.
Pēc tam par tām jāmaksā. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |