| 30. Augusts 2004 |
| Ja varētu, es tagad Tev lasītu priekšā. Ilgi. | 10:41 |
|---|
Iedzer. Varbūt kļūs vieglāk.
Dziļā, slapjā stihija. Ziema. Griesti. Istabas griesti.
Baltas plaisas savienojas un izbeidzas stūri. Pil. Nāve kā viss, kam
iespējams ticēt.
Nesaki neko. Iedzer. Leduslaikmets kā realitāte. Tu kā sapnis.
Es kā trulums un nespēja piecelties. Man nav kur likt savu mīlestību.
Meitenes, kuras esmu mīlējis, kā cinisks atgādinājums par
neuzvaramajiem ienaidniekiem. Žalūzijas. Brīžiem gaisma un tumsa.
Laikam vairāk tumsa.
Un nespēja dzīvot.
Un dzīve, kas apstājusies un gurdeni skatās logā.
Un logs kā dzīve, kas risinās ārpus mums. Pasaule kā vārdu salikums,
un mēs kā spēle ar vārdiem. Viss garām.
Kibernētikas otrais likums. Nespēja parunāt. Iedzer, varbūt kļūs vieglāk.
Samts. Samtaina balss. Balss kā apsnidzis krūms un
izdzisusi spuldzīte koridorā. Koridors kā dzīves piepildījums. Un
nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā.
Komats. Un viss no sākuma.
Tevis noliegšana un atgriešanās pie tavām asinīm.
Nespēja radīt ko jaunu. Iedzer. Kļūs.
(valts ernštreits) |
Skan ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) karmabanda rītdienas rīta mūzika - vietām jautra, vietām depresīva. Kur ir teikts, ka rītiem jābūt tikai jautriem, vai tikai drūmiem? Var jau arī tā - jautri depresīvi.
Palasīju krum un bikiņ piesmēlos ar izmisumu. Kā tāda caura laiva - pašai dibenā skalojas un tad vēl pielīst. Vai ielīst. Varbūt Krums kā lietus ielija manā caurajā laivā.
Nē, nē...es nemaz negribu izklausīties izmisusi. It nemaz nē. Jo neesmu. Šobrīd neesmu. Un nafig. Nevajag.
Kā dreamisover teica - piemiedz aci un spēlē tālāk. Tad nu es mirkšķinu labo aci un kreiso un labo un kreiso. Sanāk kā tāds stroboskops vai zootrops vai tropu bildītes. Vārdu sakot, pat jautri.
Visi grūtumi ir kā tumši zili baloni tonnām smagi vai kā lietus mākoņi. Viņi lido virs mūsu galvām un ir piesieti sudraba diedziņos. Reizēm uznāk. Reizēm uznāk tāda sīka drosme pievilkt mākoni klāt un iebāzt tajā degunu, paurķēties un tad šņik ar zobenu vai manikīra šķērītēm, zobiem vai uguni tos sudraba diegus pušu dabūt. Reizēm uznāk tāda sīka drosme. Un pēc tam kauns par sīkumu un nespēku. Jo pievelc, dabū ar zibeņiem acīs, dabū ar pērkonu pakrūtē, dabū ar zobiem dvēselē un pats skrāpējies kā traks kaķis vai pārbiedēta žurka līdz kāds cits asinīs un tad piekūsti. Pēc tam piekūsti. Ātri. Diegi turpina vizēt un tik ritinās atpakaļ, paceļot virs galvām tūkstoštonnīgu smagumu.
ai, muldu.
Vispār smaidu.
Jā. :)
Un ziniet - uzkrāsoju lūpas. Arī acis. Un degunu nopūderēju. Uz šo mirkli. Kamēr jūs lasīju.
Ā...un šitas jau, protams, nav nekāds gudrais posts. Vienkārši parunāties. Vakarā. Un velns, klukuci, kapēc man nepatīk tas ciboloģiskais skatiens pakausī, ko? |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |