veļas striķim pieāķētu balinātu tīru seju uzklātu uz mākoņiem plandošu kā ēnu deju apokrifam līdzīgu ne ta karogu ne ceļu palagu ar manām naktīm pārvērš vējš par debess veļu nomazgātu stāstu rindas salietas zem dēļu sētas spēlē fantķikus ar punktiem sitot knipjus tā ka rētas paliek teikumos bez beigām līdzās ilgu krellēm vērtas