mākonis kā budhas pēda debesīs,
ko kutina skatienu smilgas
pret zemi smieklus nesīs un
tās būs lietavas ilgas
es negribu taisnoties
par maigumu, arī par spēku
tajā, ko jūtu, sadzīvo
mīlestība kopā ar grēku
pēc nosapņotas sarunas ar Dievu
nesu līdzi paklājiņus divus
mazāko sev, otru - lieku
tam, kurš vārdus izrunā kā dzīvus
putnus pavasara ķiršu zaros,
ar vienu plaukstas sitienu
liek šaubām kā ziedlapām balot,
uz mēles kā sezama sēklu
izgaršo stāstu vienu, kurā
ieraudzīt skaidri rītausmu,
un garu, garu vasaras dienu |