|
neko prātīgāku par pūķu laišanu šodienai iedomāties nespēju |
"...nav uļpa udāken, ir tikai selārips salāvo..."
un es sāku tīdiams :)
drīks, es atzīšos jums ābītselīm? |
Reiz, kad Maya vēl gāja skolā, kopā ar viņu mācījās kāds pats labākais klasesbiedrs. Nu nekas jau īpašs, bet uz vispārējā klasesbiedru fona, Mayai viņš likās tīri tā neko. Lūk, skola beidzās un paldies Dievam, ka tā. Maya ar prieku no tās atvadījās un vienlaicīgi arī no mīļākā klasesbiedra. Gāja gadi un reizēm uz ielas Maya satika vienu otru nemīļāku skolasbiedru, kas zinājās stāstīt, ka tas viens tagad dzīvojot Zviedrijā. Lūk. Kā jau tika minēts, nekas jau tāds tur nebija - tikai normālas attiecības un Maya aizmirsa par viņa eksistenci.
Bet tad aizpagājušajā naktī ne no šā ne no tā labākais klasesbiedrs ieklīda pie viņas sapnī. Tikšanās bija mulsinoša un notika stacijas laukumā, Maya rakstīja viņam uz lapiņām svarīgas lietas un visu laiku jauca burtus. Viņš stāvēja un smaidīja.
Ja nebūtu tas sapnis, diezvai pazītu Maya savu labāko klasesbiedru šodien Jāņsētā. Viņš smaidīja un Maya arī. Mulsinoši. Kā sapnī. |