| 29. Jūnijs 2004 |
|
un tagad es gaidu vēstuli, kuras pirmajā burtā būs lasāmas atbildes uz visiem jautājumiem, bet pagaidām ietinu klusuma vietas dadža lapās un nolieku galvu uz rīsa grauda |
Aizvien biežāk no rītiem mostos ar satraukumu, jo liekas, ka gulta ir sveša, ķermenis nav mans un nepazīstu to, kas līdzās.
Sapņos ceļoju aizvien tālāk. |
| Pasaka, ko šodien uz vecas rakstāmmašīnas sarakstīja 10 gadus vecs puika. | 22:19 |
|---|
ŪPIS, MINKĀNS, RŪĶIS UN SKABARGAS JAUNKUNDZE
Reiz dzīvoja ūpis, kuru sauca Dimdims.. Viņam garšoja meža kaķi. Kādu dienu viņš pastaigājās pa mežu un ieraudzīja meža kaķi, kurš tobrīd meklēja rūķi. Ūpis paslēpās aiz koka un teica: "Tidli bum, hei, tidli bum" (tieši tā rūķi parasti saka). Bet Minkāns (kaķis) nelikās ne zinis. Tad ūpis teica : "Audi audi ūdi ū" (rūķi dažreiz saka arī tā ), bet Minkāns nelikās ne zinis. Tad ūpis teica : "Tidī bums" (laikam tā rūķi nesaka), bet minkāns paskatījās uz ūpja pusi (ūpis bija paslēpies aiz koka). Minkankans (minkāns) pienāca pie koka un teica: "Rūķi, rūķi, kur tu esi?". Neviens neatsaucās, bet pēkšņi minkānam aiz muguras kāds teica: "Es esmu šeit." Minkāns pagriezās un ieraudzīja rūķi, pavisam īstu rūķi tādu ar lielu cepuri un garu degunu, vēl viņam bija plikas kājas. "āāāāāāāāāāā" - iebļāvās rūķis. Viņam kājā iedūrās liela skabargas kundze ar lielu asumu, kas bija apmēram ļoti garšs.
Beigas |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |