Ja ilgi pilsēta nav laidusi vaļā, var sajust dzīvāšanu, kraujot oranžīgu apšu malku nojumē.
Ja ilgi skatās kādas pirts griestu dēļos, tie sairst kā marle, kļūst caurspīdīgi un ielaiž caur sevi debesis.
Ja ilgi skatās kādas pirts sienu dēļos, tie pārvēršas par tapetēm, kas uzlīmētas uz biezas betona sienas, kurā nav iespējams atrast durvis.
Ja ilgi skatās kādas pirts logā, tas pārvēršas par spoguli aiz kura nav nekā.
Ja ilgi ļauj sevi pērt ar divām bērzu slotiņām, kā mācījusi kāda veca sieviņa Gulbenē, notirpst potītes un vaigi. :)
Ja ilgi sarunājas, var aizrunāties līdz brišanai pa nakts mežu ar basām kājām.
Ja ilgi nav būts nakts mežā, var stāvēt un skatīties kā priežu galotnes ir tumšākas par debesīm.
Ja ilgi skatās nakts debesīs, var sajust mežu cilvēkos. Un jūras malu. Arī cilvēkos.
Bet no rīta nenopļautajā āboliņā, var redzēt zemus zirnekļu tīklus ar savītām alām, kuros tup zirnekļi galīgi vienaldzīgi pret lietu un pelēkajām debesīm. |