|
Šķiet, ka šodienas darbi ir izdarīti. |
ar viņu es varu būt raudoša
ar viņu es varu būt smieklīga
ar viņu es varu būt klusējoša
varbūt ar to pietiek, lai viņi varētu būt draugi |
Norvēģijā kādā zooloģiskajā dārzā, tur kur tā Kordemona pasaku pilsētiņa sabūvēta kleķa būdiņām un slīpiem jumtieņiem, dzīvo gibonu pērtiķis.
Dzīvo viņš kā jau allaž pērtiķi Norvēģijā. Viņam ir trepes un virves un koki un šūpoles un savs baseins un savs stabs, kura galā viņš mēdz sēdēt un dziedāt.
Dzied viņš diezgan spalgi un skumīgi, atkārto savas dziesmas neartikulētās skaņas, bet piedziedājums latviešu ausīm izlausās pēc tāda stiepta kurkurkurkurkurkurkur. Dziedot viņš lūkojas tālumā.
Tajā pašā zooloģiskajā dārzā, tajā pašā vietā ar virvēm, kokiem, šūpolēm un baseinu dzīvo gibonu pērtiķiene, kas arī mēdz uzkāpt stabā, dziedāt skumjās kurkurkur dziesmas un lūkoties tālumā.
Tur tajā norvēģu zoodārzā ir tikai divi gibonu pērtiķi - Viņš un Viņa.
Viņi dzied. Un kā stāsta zinātāji, tās esot mīlas dziesmas. Vienīgā nelaime, ka viņi viens otram briesmīgi nepatīk un uz tā staba kāpj rindas kārtībā, lai dziedātu kādam/kādai citai kaut kur nezin kur. Un ilgotos pēc kāda cita kaut kur nezin kur.
Bļin. |