lidostas sols pielīmē marku
uz mana vaiga un sūta to mājās
ieliek aploksnē Londonas ielas
un aizlīmē pēdas ar noguruma sāpēm
ar netīriem pirkstiem zīmogo kasti
pilnu ar jūdzēm prāmjiem jūru
tuneli kas izvemj trīs sievietes
bēgošas no milzu
zirnekļa
slepkavas
maniaka
sliedes pa galvu un kaklu apvij potītes
mēs neesam vilcieni
bet šķērsojam kalnus un
skaitām pāļus divās trešdaļās soļu
tie tagad mēģina gulēt sabāzti
putnu dūnās
zilā neonā
zilā neilonā
un klausīties spāniskā krākšanā
pilnā ar grīdu
es esmu laimīga
man ir piecas sēdvietas
tīras zeķes
kāzas svētā Pāvila katedrālē
un līgavas cigarete
dzelzs ratiņu uzlidojuma dārdoņā
krīt čemodāni
mani sapņi sasprāgst gabalos
mērcu tos pienā un skatos kā slīkst
cepumu drupatas
paziņojumi
skrejceļu baltās ūsas
virs miegainām mutēm dīgst
gaisma ar ģitāras akordiem
kā vecajās krievu filmās
mitra un klusa svīst
lidostas maigums
rīts
(tātad esam ar Teeju atpakaļ. Viss bija ļoti labi. Ieviesām dzīvību Eiropas ceļos. Cilvēkiem bija jautri. Mums arī. :) ) |