noplēs no sniega, izkausē
sērsnas mizu
zilganu un sarepējušu
tas ir vakardienas maigums
par kura naivumu naktī
auksti smiekli rējuši |
jūra un debesis salijuša asfalta mellas
kuģu gaismiņas spokojas rindās
starp sarkani zaļajām skrejceļa malām
kas pulsē pret tumšajām bākām -
aklajiem sargiem, slēpjot
izmirkušo dvēseļu došanos mājās,
mākoņos maskētu lidmašīnu
prožektoru kūļi
kā apmaldījušos vabolīšu taustīšanās
caur sešsimto spārniem un slēptas
anarhijas nimbiem sniedzas pēc
krasta sāniem, meklējot patvērumu
pie zemes ne debesu vārtiem,
bet manas bailes paklūp pret
mirstošiem ledus kalniem un
sastop pavasari, nobrāžot ceļgalus
pret atkusušiem smilšpapīra vaļņiem |