Vakar beidzot redzu Daugavgrīvas cietoksni. Skats labs, it sevišķi kopā ar diviem veciem krieviem, kas aktīvi apspriež vienu no kariem. Viens no vecīšiem tāds maziņš nošļukušās biksēs un spieķi. Otrs tāds drukns ar brillēm un zaļu praķi. Kad ejam viņiem garām, maziņais pastiepjas uz pirkstgaliem un no visas sirds ar sāpi saka: "ņe huja mi ņeumeļi vojevatj, vot japonci, vot tje biļi mastjera...". Bet lielais, atmetot a roku un visszinoši: "da orudjija že ņebilo, kak vojevatj bez oružija..". Cietokšņa iekšpusē grābtas lapas un cirsti koki. Kūp viens ugunskurs un sajūta tāda it kā zviedri būtu tikko atkāpušies - drupās kūņojas daži dzīvi palikušie, viss izpostīts un rudens gaisā ļoti skaidrs. Paložņājam pa bumbu novietnēm un sastopam tos pašus krievus, kuriem tagad pievienojusies arī vecenīte. Garāmejot dzirdam kā vecenīte žēlojas vecīšiem: "Tjeperj že zdjesj ničevo boļše ņetu,odna razruha. A v pjetdisjatie stoļko korablei, min, podvodnih lodok bilo...". Un lielais večuks saka: "A tjeperj i ņenado, ot kovo oboronjatsja zhe njetu...vot NATO ka pridjot...". Un mazākais piebilst: "Da , krepostj dlja oboroni ot ņikovo..".
Atpakaļ braucot apstājamies pie Spilves lidostas. Tur viso logos baltas lapiņas ielīmētas ar burtiem "APSARGĀMA ZONA". Nu ja apsargāma, tad apsargāma...palūru pa durvju šķirbiņu uz lielo sienas gleznojumu ar krāšņajām tautu meitām zem sarkanā karoga ar viļņotajām svītrām, kas bērnībā likās visu skaistumu skaistums, un braucam prom.
Bet vakarā piedalos noziegumā un nozogu grāmatu. Šorīt kauns. :) |