Manu trīs koku galotnes ir vārnu bara mājas. Vakars un viņas pārrodas. Riņķo katra virs sava zara un tad apsēžas. Es saskaitīju. Šobrīd manā logā skatās 28 vārnas. Saritinājušās savā siltumā zaru galos. Nu jā, un tagad pacēlās visas - melnas melnajās debesīs un planē starp manu logu baltajiem rāmjiem.
No rīta, kad pamodos, mājās bija palikusi tikai viena. Sēdēja zarā tāda domīga un skatījās uz ielu. Teicu kādam: "Es varētu fotografēt vārnas." Bet viņam tas likās muļķīgi.
Šodien Arsenālā bildes, kurās cilvēki fotografēti caur savas istabas logu. Stāv katrs savā putnu būrītī un dažiem pat restes priekšā. Arī muļķīgi? :)
Bet citā darbā cilvēkus aiz logu stikliem apmīļo lāzera stariņš, nu tas, kurus advancēti pasniedzēji izmanto rādāmo kociņu vietā, bet citi, lai spīdinātu viens otram acīs. Tas sarkanais punktiņš ielien ļaužu ausīs, noglāsta kaklu, nosēžas uz lūpām un sajūta, ka viņi visi mirs šāvienā, kas tūlīt sekos.
Bet dzīvība mīt lielā krūzē karsta kakao. :)
Un kāpēc gribas atvainoties par to, ka viss tik vienkārši? |