Nezin kāpēc iedomāju, ka ir ļoti maz lietu (patiešām lietisku pasaules daļiņu), kuras pieder man un kuras man būtu žēl zaudēt.
Viena no tām atrasta pirms pusotra gada kādā antikvariāta.
Tā bija saulaina maija sestdiena..ap divpadsmitiem..es iegāju mazā antikvariātiņā vecrīgas pagalmiņā pretī Baltajai Rozei. Ieraudzīju pārdevēju un nopriecājos - viņa kādreiz strādāja grāmatu antikvariātā uz Ļeņina un Dzirnavu ielu stūra. Nu, tā ļoti, ļoti sīciņā. Atceraties?
Mēs sasveicinājāmies. Es bezmērķīgi lūkojos uz lietām, jo patiesībā man neko nevajadzēja. Tad viņa teica: "Man ir kaut kas tieši priekš jums" un ielika rokās 20. gs. gadsimta sākuma kaklā karamu blociņu ar jūgendā veidotiem sudraba vāciņiem, iedzeltējušām lapiņām ar zeltītām malām. Mazā nieka vākus kopā satur sudraba zīmulītis, kurā jāieliek grafīts. Tad viņa teica : "manam tētim vēl jābūt tā laika grafītiem.." Bet man tajā brīdī tas nebija svarīgi. Es vienkārši zināju, ka tā ir mana lieta. Protams,es to nopirku.
Pēc tam sēdēju toreiz vēl esošā Možuma āra terasē. Skatījos uz tukšo Doma laukumu un raudāju, jo viss bija ļoti skaisti un skumji venlaicīgi.
Turēju rokās pirkumu, izņēmu zīmulīti, atvēru blociņu, sāku šķirstīt sīkās lapeles un kaut kur pret vidu uzdūros zīmējumam un ierakstam. Ar zīmuli lapas viducī bija uzzīmēts loks un ierakstīts Diadem mit rozen. 1. 10. 35.
Un tad es nodomāju - žēl, ka es nerakstu romānus...:)
Laikam jau lieki piebilst, ka vēlos 3 cm garu pagājušā gadsimta sākuma zīmuļu grafītu. |