Āda ir maiga un gluda, silta un pūkaina. Tajā mazliet var iegremdēt pirkstus. Nē, pirkstu galus. To var ieskrāpēt zem nagiem un skatīties kā mazas asiņu lāsītes sakrājas starp baltajām ādas plēksnēm. Bet tas jau ir par dziļu. Es gribēju par to, kas starp ādu un asinīm. Es gribēju par to, kas nejūtas pūkains un nejūtas neglīti kails. Par to, kas starp maigo siltumu un anatomijas grāmatas attēlu.
Par to, kas divreiz lielāks nekā mana ķermeņa laukums un izklājums, kas ir tepat manī, tepat zem ādas, tepat pirms kailās miesas.
Tas kaut kā ļoti grib ārā. Un par dubļiem grib. Par lauku ceļa dubļiem izklāties bezgalīgiem. Pašpietiekamiem. Žļarkstīgiem. Lipīgiem. Brūniem. Par tādiem, kas skan kā kontrabas - zemi un vibrējoši tur, kur sirds. Un kurā ielīst auksts rudens lietus kā vijoles un pēc tam ledus pārvelkas grambām pilnām ār ūdeni.
Tas grib būt par dubļiem zābaku zolēs, mašīnu riteņos, bikšu galos, mēteļu malās, aiz nagiem, kad pirksti paceļ nokritušu santīmu. Un tad iet tiem visiem līdzi. Nemanāmi palikt uz zābaku ādas, mēteļu audumā , bikšu drēbē un pirkstu galos. Nemanāmi palikt kopā ar visiem, kas gājuši, aizgājuši, projām un vienlaicīgi nemainīties, palikt par to lielo, dubļaino ceļu, kurš neizliekas, kurš netēlo, kurš atļaujas izlaisties lauka vidū brīvs un kuram trūkst vietas zem maigās, siltās un gludās ādas. |