Vakar nebija īstais laiks. Šodien ir. Bet šodien jāstrādā, tāpēc braucām vakar. Šodien līst un ir pelēks - īstais laiks pastaigām purvā. Vakardienas saule un laikam jau pēdējie siltie brīži purvu pārvērta tādā kā ilustrācijā ģeogrāfijas grāmatā. Un vēl tie cilvēki - čupām, bariem, mašīnu mašīnām laipo pa laipām un ik pa brīdim ar vienu vai otru kāju ieslīd purva rāvā, dūņās, zampā, kas saulē mirguļo, vizuļo un it nemaz neizskatās draudīgi. Draudīgi tajā purvā izskatījās tikai viena mamma, kuras bērnelis atšķirībā no pārējiem bija pamanījies iezvelties mīksti slapjajās sūnās ar abām kājām. Mamma draudīga, bet bērnelis kaut kā nesaprotami bēdīgi priecīgs.
Mēs godīgi laipojam pa tūristu takām un ar ilgām noskatāmies uz baltajiem maisiņiem, kas iesieti zemajās priedītēs - laikam jau zinātāju ceļš, kuru lemts iet tikai zinātājiem - kaut kur tālumā divi tādi pavīd ar punpainu lakatiņu un spannīti rokās.
Sastopot citus purvā pa laipām bridējus notiek neliela minstināšanās -kurš laidīs kuru. Parasti palaiž mūs - vai nu izsaktāmies dusmīgi vai arī skaisti. Pēdējais no palaidējiem paslīd un - kurpe pilna dūņu. Mums pat mazliet skauž - viņš vismaz mazbērniem varēs stastīt, ka iekritis purvā, bet mēs neko. Mēs sausām kājām. :) |
