| 12. Septembris 2003 |
Nesen ar Skuku runājām par to, kāpēc šobrīd cilvēki daudz vairāk uzmanības pievērš tiem, kuri pasauli fiksē fotogrāfijās nevis eļļas krāsās. Agrāk bija savādāk. Gleznu izstādes pilnas cilvēku, kas mēģina tipināt tuvāk / tālāk un atrast īsto skatapunktu rāmī ierobežotajam krāsas klājumam. Tagad tas interesē tikai retos. Vai varbūt es maldos?
Varbūt cilvēkus vairāk interesē pati dzīve un apliecinājums tam, ka viss svarīgais un skaistais patiešām notiek tepat? :)
Bet izstāde bija laba. It sevišķi Egona Spuras (vai varbūt cits uzvārds?)pilsētas portreti manas bērnības laikā. Lai gan šķiet, ka tāda tā ir arī tagad. Proletāriešu rajonos. :)Raupja un dzīva ēnās un gaismā, kas atspīd ķieģeļos.
Rukas cilvēku portretos daļa cilvēku seju arī dzīves bruģētas, bet citām smalki apmetumi un labas krāsas. :)Bet kas dīvaini - visi tādi mierīgi, kā mājas. :)
Aiziešu tomēr vēlreiz, jo vakar uz pēdām mina ātrākejamprojām divi. |
nespēju iedomāties rutīnas darbības piemērus cilvēkiem uz ielas...
kas ir tas, ko jūs uz ielas varat izdarīt nedomājot - vienkārši tāpēc, ka darāt to katru rītu (pārlēkt mūžīgajai peļķei neskatoties, iemest papīru miskastē, neskatoties...)? |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |