|
Esat ievērojuši, ka pagātne dzīvo lietās nevis cilvēkos? |
kaut kā šitā jūtos :)
ļoti labi varu iztēloties piekto, sesto, septīto dimensijas kā papardes lapu kamoliņus pirms to atveršanās. Tās ir sarāvušās tik maziņas, cik vien spēj, bet tajā pašā laikā tās sevī ietver visu.
Tas, kas noticis kādreiz, pārvēršas par papardi ziemā kaut kur dziļi paslēptu zem sniega, zem trūdu kārtas, zem zemes, zem citu augu saknēm. Bet tad pietiek ar vienu krāsu, vienu skaņu, pozu, lai kaut kur pēkšņi izlīstu tas zaļais kamols un sāktu vērties vaļā. Un ko tu viņam padarīsi? |