Šorīt uz takas man pretī līda zalktis - resns un garš, dzeltenās aušeles kustinot. Aizlīda pie divām bekām un nekustēja ne no vietas. Mēle šaudījās izlaizot visu gaisu sausu un es lēnām jutu kā ieaugu sūnās. Pie jūras laikam saule, bet es atbraucu pēc kafijas.
Vakar pie Kolkas jūrā viļņi, bet līcī vilnīši. Raga galā saskrienoties ūdens šļakatas pa gaisu un dīvaina kustību saplūšana. Saduroties perperndikulāri viļņi pamanījās palikt par viļņiem un turpināt katrs savu kustības virzienu, tomēr esot kopā. Tas, kurš skrēja pret krastu, sevī uzņēma to, kurš vēlās viņam sānos. Sanāca vilnis , kas viļņojās divos virzienos. Varat iedomāties? :)
Esmu bagātāka par sauju dzintaru. :) |