Pie manis mežā tūlīt līs un izskatās, ka ilgi un es noslīkšu mellenēs, gailenēs un lietus pilēlspilēspilēs, un skujās un priedes zara klaudzoņā..
Tāpēc pirms lielās peldes vēl ieskrēju ciema bibliotekā paņemt kādu grāmatu par zvaigznēm (tās es redzu tikai izbrienot jūras krastā, bet pārsvarā man virs galvas egļu galotnes un zili debesu pleķīši), nopirkt ūdeni gadījuma, ja līs tomēr kliņģeri vai vardes, nu jā un vēl gribēju ierakstīt kādu citātu no Delavejas kundzes, bet kaut kā nav paņēmies līdzi. Tāpēc nāksies sasprindzināt atmiņu un ar taustes palīdzību atrast īstos burtiņus. Bet citāts bija par to, ka tad, ja kādreiz ir nācies domāt par kādu cilvēku ļotiļotiļoti daudz, tad kā balva pienākas viņa atnākšana, parādīšanās domās visnegaidītākajos brīžos. Un tad pēkšņi neznokurienes, lai arī jūs esat šķīrušies jau simtiem gadu, atplaiksnī apziņā jautājumi - un ko viņš teiktu tagad un kā rīkotos un ko domātu? Un šī satikšanās ir bez kāda rūgtuma un smeldzes - vien līksma un viegla saruna ar to, kurš nekad nepazudīs un neaizies. Ar kādu cilvēku tevī, kas reizē ir un arī nav cits. |