| 7. Augusts 2003 |
| grāmata, kuras autore es gribētu būt | 09:31 |
|---|
Vakar bija tā - no rīta mazliet padomāju par darbu, tad nopirku Barito Okeāns Jūra, tad izliku krēslu dārzā, paņēmu sedziņu, apsēdos apsedzos un sāku lasīt. Pēc pirmajām trijām lapaspusēm sapratu ka acīs sariešas kripatiņa no jūras. Ne jau tāpēc, ka baltajās lapās kaut kas bēdīgs notiktu. Nē, vienkārši melnajos burtos bija paslēpies skaistums. Un tad tā grāmata manī kusa kā sāls gabaliņi bērnībā, kā lāsteka pamērcēta kondensētā pienā, kā sniegpārslas, kā zemenes, kā saulrieti, kā saullēkti, kā vējš, kā gaidīti pieskārieni, kā viļņi smiltīs. Līdz izkusa viegli vieglītēm un es biju laimīga visu to laiku, kad biju kopā ar viņu. :)
Kaut kad pēc ceturtās lasīšanas stundas man pajautāja, kāds ir šīs grāmatas raksturs un es īsti nezināju, ko teikt. Atbildēju - "ikdienas pasaka". bet tas tā nav. Kā visas labās grāmatas, tā ir par cilvēciskiem brīnumiem un par cilvēkiem kā durvīm, kā škirbām, kā plaisām caur kurām var ielūkoties tajā pasaulē, kur mīt patiesība. :) |
1)
ka kopš brīža, kad vairs nav iespējams izlasīt, ko par rakstīto domā citi, liela daļa cibistu krasi samazinājusi savu domu rakstiskošanas apmērus;
2)
ka draugu sarakstā rozā krāsā iezīmējas niki, kuru žurnālus es neesmu skatījusies un, kuri nekādā veidā šobrīd nav varējuši skatīt manējo... Hmm...droši vien, ka nesaprotu vienkāršas lietas. :) |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |